Tradīcija degt olimpisko liesmu no lāpas, kas plosījās pāri kontinentiem, radās Vācijā. Olimpiskās stafetes sacensības izgudroja Kārlis Dims, kurš bija Olimpisko spēļu komitejas ģenerālsekretārs 1936. gadā Berlīnē.
Slavenais tēlnieks Valters Lemke izveidoja pirmās olimpiskās lāpas projektu. Olimpijā tas tika apgaismots ar milzīgu parabolisko spoguli un tika pārvests uz Berlīni tikai 12 dienās un 11 naktīs. Stafetē piedalījās 3331 cilvēks, kurš pārvarēja ceļu ar 3187 km garu ceļu.
Vēlāk, 1938. gadā, vācu režisors Leni Riefenstahl uzņēma filmu par šīm stafetes sacensībām, kuras sauca par Olimpiju.
Pēc tradīcijas olimpisko lāpu nesa skrējēji, bet dažreiz tās pārvietošanai tika izmantotas citas pārvadāšanas metodes. Viņu pārvadāja ar kuģi, ar lidmašīnu, kanoe un pat ar kamieli. Ceļā uz Melburnas olimpiādi 1956. gadā lāpu nesēji lāpu nesa zirgā, jo ceļojuma laikā Stokholmā notika jāšanas sacensības.
1976. gadā olimpiskā liesma veica fantastisku braucienu. Olimpijā tas tika pārveidots par radio signālu, un pēc tam, izmantojot satelītu, tas tika nosūtīts uz Kanādu. Tur radio signāls aktivizēja lāzera staru, kas iededza jauno olimpisko spēļu uguni.
Olimpiskā lāpa apmeklēja arī jūras gultni. 2000. gadā viņu pa Lielo barjerrifu pie Austrālijas krastiem aiznesa bioloģe Vendija Krega-Duncana. Lāpa lieliski dega zem ūdens, pateicoties īpašai dzirkstošajai kompozīcijai, kuru zinātnieki izstrādāja īpaši šim notikumam.
Visilgāk darbojas lāpas relejs visā pasaulē. Tas ilga 78 dienas un notika 2004. gadā. Olimpiskā liesma no rokas pārnesa 11 400 lāpu nesējus. Viņš veica 78 000 kilometru garu distanci. Pasaules lāpu stafetes laikā olimpiskā liesma pirmo reizi apmeklēja Āfriku un Dienvidameriku. Viņš tika izvests cauri visām pilsētām, kurās iepriekš notika olimpiāde. Lāpu stafetes sacensības sākās un beidzās Atēnās, kur notika 2004. gada vasaras spēles.
