1948. gada vasaras olimpiskās spēles notika 12 gadus pēc postošā Otrā pasaules kara, tāpēc tās tautā dēvē par “askētiskām”. Daudzās valstīs bija sarežģīta ekonomiskā situācija, ilgstoša kaušana bija saasinājusies un sadalīja daudzas tautas. Šajos apstākļos sportam bija īpaša nozīme - miera uzturēšanā -. Ar Starptautiskās Olimpiskās komitejas (SOK) lēmumu tika nolemts tos noturēt Londonā.
Vasaras olimpiskās spēles Londonā tika atklātas 1948. gada 29. jūlijā un beidzās 1948. gada 14. augustā. Oficiāli viņi tika uzskaitīti kā XIV olimpiāde. Pēc pēdējām 1936. gada Berlīnes spēlēm divas nākamās - XII un XIII - nenotika. 1940. gadā tie tika plānoti Tokijā, bet pēc 4 gadiem - Anglijā. Tomēr šoreiz krita karš. Uz nākamajām agresoru valstu sporta sacensībām Vācija un Japāna netika uzaicinātas.
Tūlīt pēc miera noslēgšanas SOK sesijā 1946. gadā Londona tika nosaukta par jauno olimpiāžu īpašnieku - otro reizi spēļu vēsturē. Karaliste sportistus pēdējoreiz uzņēma tikai 1908. gadā.
Pasākums tika sagatavots taupības un pārtikas trūkuma kontekstā. Londonas ielas pēc nacistu sprādzieniem vēl nav pilnībā atjaunotas, taču organizatoriem tomēr izdevās militārajā nometnē pieņemt un izvietot vairāk nekā 4000 sportistu no 59 valstīm sacensībām 19 virzienos. Padomju Savienība saņēma ielūgumu uz spēlēm, bet tajās nepiedalījās.
XIV Vasaras Olimpiskās spēles nekļuva par izcilām sporta rezultātu ziņā, jo daudzās valstīs pēc kara nebija sagatavotas komandas. Tomēr šīs sacensības atcerējās par pasaules rekordiem: 2 svarcelšanā un 1 vieglatlētikā, 1 šaušanā. Peldēšanā sievietes atjaunināja 5 no 5 olimpiskajiem rekordiem, bet vīrieši - 4 no 6. Kopumā sportisti saņēma 411 medaļu, no kurām 84 (ieskaitot 38 zelta) devās uz Amerikas Savienotajām Valstīm, bet 23 (starp tām 3 zelts) saņēma saimnieku.
1948. gada vasara daudz ienesa olimpisko spēļu vēsturē. Sieviešu komandas sacentās smaiļošanā, sprinteri sāka skriet no starta blokiem. Skatītājiem bija iespēja redzēt sporta notikuma tiešraidi nacionālajā televīzijā. Tika izveidota brīvprātīgo komanda, lai palīdzētu organizēt sacensības. Olimpiāde savās vietnēs pirmo reizi redzēja jaunus talantīgus sportistus no jaunattīstības valstīm, piemēram, Sīrijas, Libānas, Birmas un Venecuēlas.
