Olimpiskās spēles sāka rīkot VIII gadsimtā pirms mūsu ēras. Senās Grieķijas teritorijā Olimpijas reģionā, kas tajā laikā tika uzskatīts par svētu vietu. Par to rašanos ir vairākas leģendas, no kurām galvenā ir karaļa Ifītes leģenda, kuru Apollo priesteriene uzdeva rīkot vieglatlētikas svētkus par godu olimpiskajiem dieviem. Šādi sporta svētki bija nepieciešami, lai izbeigtu karu, kurš tolaik plosīja Grieķiju. Rūpējoties par sportistu un skatītāju drošību, sabiedriskie darbinieki ilgu laiku noteica spēļu kārtību.
Spēles nebija konfliktu vieta, tāpēc vissvarīgākais noteikums bija pilnīga visu veidu ieroču aizliegšana. Olimpiādes laikā visā Grieķijā tika noslēgts pamiers starp karojošajiem reģioniem.
Otrais pamatprincips bija iesaistīto sportistu integritāte. Neskatoties uz to, ka dopinga skandāli senās Grieķijas pilsoņiem nebija pazīstami, jau tajos laikos notika mēģinājumi piekukuļot dalībniekus vai tiesnešus. Sportistam, kurš pieķerts par šādu nesportisku izturēšanos, var piemērot miesas sodu vai piespriest lielu naudas sodu.
Olimpiskajās spēlēs varēja piedalīties jebkurš brīvi dzimis grieķis, un vergiem un imigrantiem no citām valstīm nebija atļauts sacensties. Pastāv viedoklis, ka Aleksandram Lielajam bija jāpierāda sava grieķu izcelsme, lai piedalītos sacensībās.
Olimpisko spēļu pirmās un pēdējās dienas tika veltītas upuriem. Katram sportistam bija savs patrons dievs, kura labvēlību un palīdzību viņš centās saņemt, atnesot dāvanas.
Pat tad sportistu apmācība nesāka dreifēt, bet gan pagāja stingrāko pilsētas pilsoņu kontrolē. Gada laikā pirms olimpiādes sportisti trenējās un pēc tam izturēja standartus. Varam teikt, ka senajā Grieķijā notika nacionālās komandas kvalifikācija, kā rezultātā tika atļauts sacensties spēcīgākajiem dalībniekiem. Pēdējo mēnesi pirms olimpiādes treniņš tika veikts īpaši intensīvā režīmā un treneru uzraudzībā.
Spēļu programma paplašinājās ļoti pakāpeniski. Sākumā tas ietvēra tikai viena posma skrējienu, t.i. 192, 27 m. Gadu gaitā ir pievienoti jauni sporta veidi: skriešana uz 2. posmu, lekt, cīkstēšanās un šķēpa mešana, kā arī diska mešana, ratu skrējieni.
Sportists, kurš uzvarēja olimpiādē, kā atlīdzību saņēma lauru vainagu un kļuva par vienu no cienījamākajiem savas pilsētas iemītniekiem. Trīskārtējs čempions pat varēja uzlikt savu statuju!
Skatītāji spēles apmeklēja bez maksas, bet jau senajā Hellasā notika seksuāla diskriminācija. Tikai vīrieši varēja tieši novērot akciju, savukārt sievietēm par spēļu apmeklēšanu draud nāvessods. Vienīgais izņēmums bija Demetera priesteristes, kurām bija atļauts kalpot savai dievietei.
Pastāvējis vairāk nekā 10 gadsimtus, 394. gadā A.D. Olimpiskās spēles atcēla Romas imperators, kurš aktīvi stādīja kristīgo reliģiju.
