1992. gadā Olimpiskās spēles notika Barselonā. Pirmo reizi Spānijā notika šāda līmeņa sporta pasākumi. Šī bija laba iespēja valstij parādīt savus ekonomiskos panākumus pēc autoritārā valdības režīma beigām.
1992. gads daudzām valstīm politiski kļuva diezgan grūts. Tas tikai varēja ietekmēt olimpiādi. Spēlēs piedalījās 169 valstu komandas, bet starp tām nebija ne PSRS, ne Dienvidslāvijas - līdz tam laikam šīs valstis bija sadalījušās vairākās valstīs katrā. Bijušās PSRS sportistu gadījumā tika nolemts izveidot Apvienoto komandu, kas uzstāsies zem baltā karoga ar olimpiskajiem gredzeniem. Tomēr Latvija, Lietuva un Igaunija nolēma darboties kā atsevišķas nacionālās komandas. Līdzīga situācija ir izveidojusies ar Dienvidslāviju. Trīs valstis, kas izstājās no sava sastāva - Horvātija, Slovēnija, kā arī Bosnija un Hercegovina - pārstāvēja neatkarīgās komandas. Pārējie Dienvidslāvijas sportisti sacentās Neatkarīgo olimpisko spēļu dalībnieku komandā.
Par jauno komandu kļuva arī Vācijas komanda, kura spēlēja pirmo reizi kopš valsts apvienošanas. Pirmoreiz uz spēlēm devās Namībijas sportisti.
Neskatoties uz Baltijas sportistu zaudējumu, bijušās PSRS apvienotā komanda spēja ieņemt pirmo vietu neoficiālajā medaļu kopvērtējumā. Īpaši veiksmīgi bija peldētāji un vingrotāji. Komandu sportā sieviešu basketbola komanda ienesa zeltu.
Otro vietu ar ievērojamu starpību zelta medaļu skaita ziņā ieņēma ASV. Augstu meistarības līmeni tradicionāli parādīja amerikāņu skrējēji un tenisisti.
Trešā bija apvienotās Vācijas komanda, jo tā varēja uz spēlēm nosūtīt VDR un FRG labākos sportistus - sporta ziņā ļoti spēcīgas valstis. Ceturtā bija Ķīna, kas šai laikā bija lielisks rezultāts šai valstij. Cienīgs Ķīnas sportistu sniegums parādīja, ka valsts vairāk uzmanības pievērš sportam. Šīs politikas galīgie rezultāti kļuva redzami 2000. gada olimpiādē, kad Ķīna kļuva par vienu no atzītajiem vasaras sporta līderiem.
