Olimpiskā kustība pastāvīgi uzlabojas, taču diemžēl papildus pozitīvajai ir arī negatīvas tendences tās attīstībā. Tomēr SOK lielu uzmanību pievērš spēļu problēmām un iespēju robežās mēģina tās risināt.
Starp mūsdienu olimpiskās kustības galvenajām tendencēm ir daudz pozitīvu. Tas jo īpaši attiecas uz Jaunatnes olimpisko spēļu organizēšanu. Pirmās vasaras spēles sāka rīkot tikai 2010. gadā, bet ziemas - no 2012. gada. Jaunatnes olimpiādes priekšgājēji bija pasaules sacensības, kurās piedalījās junioru sportisti, kuru vecums bija no 14 līdz 18 gadiem. Šādu pasākumu organizēšanas mērķis bija vēlme iesaistīt jauniešus oficiālajā olimpiskajā kustībā, palīdzēt junioriem realizēt savus talantus, kā arī atrast spēcīgus sportistus, kuri būs cienīgi pārstāvēt savas valstis nākamajās spēlēs.
Vēl viena pozitīva tendence bija sieviešu pakāpeniska iesaistīšanās olimpiskajā kustībā un dzimumu asimetrijas korekcija. Līdz 1981. gadam SOK nebija neviena sieviete, jo lēmumu par Komitejas sastāvu pieņēma tās dalībnieki, t.i. vīrieši. Pat 1999. gadā no SOK 113 cilvēkiem bija tikai 13 sievietes, un sievietes sāka atzīt sieviešu sportu olimpiādē pēc 2000. gada, kad sportisti Sidnejas olimpiādē mēģināja pierādīt, ka viņi var sacensties vērtīgi. Tagad attieksme pret sieviešu sportu joprojām ir neviennozīmīga, tomēr pozitīvas tendences šajā jautājumā ir ieskicētas.
Diemžēl ir zināma negatīvisma proporcija. Neskatoties uz to, ka saskaņā ar SOK dalībnieku paziņojumiem mūsdienu olimpiskās kustības galvenais mērķis ir uzlabot savstarpējo sapratni starp dažādu valstu pilsoņiem, tiek novērota pretēja tendence. 1964. gadā futbola spēles laikā kā olimpiādes fani, kas bija neapmierināti ar tiesnešu rīcību, sāka cīņu, kurā vairāk nekā 300 cilvēku gāja bojā un vairāk nekā 600 tika nopietni ievainoti. Olimpiskā ideoloģija, kuras pamatā ir mīlestība, savstarpēja sapratne un taisnīgums, ne vienmēr darbojas, un diemžēl spēļu rezultāti bieži kļūst par iespēju nopietniem skandāliem. Kā piemēru var minēt Soltleiksitijas olimpiskās spēles.
Visbeidzot, vēl viena nepatīkama tendence bija kustības pārmērīga politizēšana. Atsevišķi sportisti vai pat veselas valstis organizē boikotus vai, vēl sliktāk, izrāda pilnīgu necieņu, demonstratīvi pārkāpjot pasākuma noteikumus. Pat 2014. gada olimpiskās spēles Sočos izraisa daudz diskusiju, un Amerikas kongresmeņi pat piedāvā kopīgu ASV un Eiropas boikotu. Diemžēl tikai daži politiķi saprot, cik graujošas šādas darbības ir olimpiskajai kustībai kopumā.
